Cienījamie klienti! Ievērojot Ministru Kabineta noteiktos ierobežojumus, Grand Credit birojs turpina strādāt darba dienās no pulksten 9-18. Rūpējoties par Jūsu drošību, iesakām iepriekš norunāt tikšanās laiku pa tālruni: +371 67 370 688

Labdarības akcija: "Karsto vēstuļu laiks". Turpinājums, pirmā daļa

Labdarības akcija: "Karsto vēstuļu laiks". Turpinājums, pirmā daļa

Košas krāsas dzīves audeklā.
Pie Artūra Kristiņa, mākslinieka amatiera, dodamies uz Jaunpils pagastu. Viņa rakstītās rindas Neatkarīgās labdarības akcijai Karsto vēstuļu laiks bija ievērojuši daudzi, jo vīrs cienījamos gados izteica nevis utilitāru vēlmi, bet gan Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā cerēja ieraudzīt kvalitatīvas eļļas krāsas gleznošanai, kam no pensijas nevarot atlicināt naudu. Tiem, kas viņu sadzirdēs, Artūrs Kristiņš bija gatavs dāvināt paša gleznotu Jaunpils ainavu.

Sirmgalvis mūs sagaida uz divstāvu daudzdzīvokļu mājas sliekšņa. Piesniegušais augļu dārzs ēkas tuvumā un egles ceļmalā izskatās pasakaini - tieši tā, lai rastos vēlēšanās šo dabas uzburto idilli iemūžināt gleznā. „Man patīk gleznot ziemas ainavas, kad apkārt ir tīrs un balts, tomēr daudz tuvāks man ir pavasaris, kad viss zeļ un zied. Jā, zaļā krāsa varētu būt viena no man tuvākajām, bet ar to ir grūti gleznot,” atzīst Artūrs Kristiņš, citu pēc citas uz molberta ceļot gleznas, lai mūs, atbraucējus, iepazīstinātu ar savu radošo laboratoriju. „Es nekopēju dabu, bet paņemu no dabas to, kas rada pārdzīvojumu.”

Liela interese par mākslu viņam esot bijusi jau kopš skolas gadiem, taču pēckara gadu skarbie dzīves apstākļi lieguši pievērsties šai jomai - nav bijis iespēju iegādāties... krāsas, turklāt vajadzējis gādāt dienišķo maizi, tāpēc sapni par gleznošanu nācies atmest. Pēc atgriešanās Latvijā no bēgļu gaitām Polijā un Vācijā un pēc Annenieku skolas beigšanas vispirms Artūrs Kristiņš strādājis Jaunpilī zirgaudzētavā, bet pēc atgriešanās no obligātā karadienesta padomju armijā - par traktoristu. Vēlāk maizi pelnījis, gan būdams atslēdznieks, gan metinātājs, gan arī meliorators. Kaut ikdienas darba gaitas bija saistītas ar tehniku un dzelžiem, domas par gleznošanu izrādījās noturīgas.

1956. gadā Artūrs Kristiņš iestājies Maskavas tautas universitātē neklātienes nodaļā. „Lai varētu iekļūt šajā mācību iestādē, vajadzēja nosūtīt vairākus darbus: kluso dabu, zīmētu galvu un ainavu. Komisija manus darbus novērtēja atzinīgi, tāpēc tiku ieskaitīts pirmajā kursā, nevis sagatavošanas nodaļā. Mācīšanās notika ar pasta starpniecību: man sūtīja teorētiskos materiālus, bet es pretim savus darbus.” Arī tajos gados bijušas problēmas ar krāsām. Ja tagad tās nevarot iegādāties naudas trūkuma dēļ, tad jaunības dienās tāpēc, ka vajadzīgās krāsas bija iespējams nopirkt tikai Rīgā un arī ne vienmēr. „Divus gadus cītīgi nomācījos, bet tad padevos, jo biju nomocījies, dzenot pēdas krāsām...”

Pēc tam esot iestājies 30 gadu ilgs klusēšanas periods, kad Artūrs Kristiņš otas un molbertu nolicis malā. Atgriešanās pie gleznošanas esot notikusi 80. gados, kad, būdams Rīgā, nav varējis paiet garām veikalam, nenopircis eļļas krāsas. „Bija gluži kā mazulim jāmācās staigāt, jo garās pauzes dēļ daudz kas no gleznošanas bija aizmirsies. Jaunpils bibliotēkā pasūtīju speciālo literatūru un sāku mācīties visu no jauna.”

Vislabprātāk gleznojot ainavas un klusās dabas, retāk - portretus. Pašlaik Artūrs Kristiņš gatavojas ceturtajai personālizstādei, kas paredzēta janvārī Jaunpilī. „Es gleznoju savam priekam, ne jau pelņai,” saka sirmgalvis. „Kad stāvu pie molberta, aizmirstas visas likstas. Ir pat gadījies tāds kuriozs, ka, aizrāvies ar gleznošanu, esmu aizmirsis, ka virtuvē katliņā vārās olas brokastīm. Atjēdzos tikai tad, kad istaba piepildījās ar dūmiem.”

Artūra Kristiņa darbi esot gan daudzu jaunpiliešu mājās, gan aizceļojuši prom plašajā pasaulē. „Šķiet, ka ar gleznošanas bacili esmu aplipinājis māsas mazmeitiņu,” novērojis gleznošanai uzticīgais vīrs. „Tagad gaidu, kad dienas kļūs garākas, lai varētu mālēt.”


Raksta autors: Māra Lapsa.
Neatkarīgā Rīta Avīze.

Uz augšu