Ekspedīcija uz Ziemeļpolu. Kā mēs sasniedzām „punktu”...

Ekspedīcija uz Ziemeļpolu. Kā mēs sasniedzām „punktu”...

Lielais ir redzams no attāluma, iespaidi norimuši kā putenī paceltas sniega pārslas un par tiem jau var stāstīt. Pagājuši trīs mēneši kopš brīža, kad Grand Credit sūtņi pabija savā pirmajā, un, cerams, ne pēdējā ekspedīcijā uz Ziemeļpolu. Tas kļuva iespējams, pateicoties mūsu draudzībai un sadarbībai ar Arktikas un Antarktikas veterānu atbalsta fondu „Poļus”. Stāsta firmas valdes loceklis Maksims Mališko.

Uz nulles punktu mūs nogādāja AN-72, kurai, lai nosēstos, pietiek ar 250 metriem līdzenas virsmas. Uz borta iekārtojums bija vairāk kā askētisks – nebija pat sēdekļu, sēdējām cieši saspiedušies uz grīdas. Nebija pat tualetes, pie kādas ir pieradis mūsdienu cilvēks. Ja vairs nevar paciest – lūdzu, apsien virvi un nokārto darīšanas tādas nolūkam iekārtotajā aparelī – lūkā lidaparāta dibenā. Laikam lieki piebilst, kādam nolūkam šeit nepieciešama virve.

Ekspedīcija uz Ziemeļpolu

Jāsaka, ka par lidojumu uz šejieni lidotājus apbalvo ar medaļām, bet par kļūdām šeit soda nevis ar soda naudām vai rājieniem, bet ar dzīvību, un ne vienmēr ar tavu paša. Ledū iesalušu lidmašīnu atliekas šajos platuma grādos nav retums. Pie tam, visas 12 stundas, kuras grupa viesojās stacijā, mūsu AN-72 neizslēdza dzinējus – staciju pārgrieza līdzena kā bārdas naža griezums, pagaidām vēl šaura plaisa. Bet jebkurā brīdī tā varēja sākt paplašināties, tāpēc lidmašīnai bija jābūt gatavai pacelties gaisā jebkurā brīdī.
Ne polārai stacijai, kura sākumā tiek ierīkota tiešā nulles punkta tuvumā, ne pašam šim punktam nav pastāvīgas „pieraksta vietas”. Ar GPS palīdzību var redzēt, ka ledus gabali visu laiku migrē, un tajā dienā, kad mūsu grupa viesojās stacijā, attālums no stacijas līdz punktam bija 17 kilometri.

Ekspedīcija uz Ziemeļpolu 2

Saskarsmē ar polārpētniekiem izdevās pārliecināties par to, ka ziemeļi – it kā izsaldē cilvēkā visu ārišķīgo, patosa pilnu, nejaušu. Cilvēki attiecībās viens ar otru ir vienādi, neatkarīgi no dienesta pakāpes un ranga. Varbūt tāpēc, ka liela vērtība ir palīdzībai, atbildības sajūtai vienam par otru. Pat lidmašīnas, kā arī jaunas sejas šeit gadās reti – lidmašīna, ar kuru atlidojām mēs, bija pirmā tajā mēnesī.

Izklaides un vaļasprieku šeit pavisam nav daudz. Ja nu vienīgi skulptūru un figūru veidošana no ledus un sniega. Starp citu, sniegs šeit ir īpašs, blīvs, tas svilpo zem kājām kā jūrmalas smiltis un laistās saulē ka spīguļu miriādes. No tāda nevar savelt sniegavīru, pat ne sniega piku – tikai ar zāģa palīdzību var izdabūt virspusē sniega kubu. Un parādās tas nevis snigšanas rezultātā, bet pastāvīga mitruma un sala dēļ, kas visuzskatamāk materializējas sirmās nojumītēs uzacu, krēpju un ūsu vietā. Skaistums šeit – arī bez monogrammām un pārmērībām – skarbs un patiess. Tas paliek atmiņā ilgi, tikai jāaizver acis.

Par faunu. Balto lāču pēdējos gados polā ir kļuvis mazāk. Stāsta, ka par pareizi apstrādātu ādu dod līdz 60 tūkstošiem dolāru. Šobrīd Krievijā šos zvērus nemedī, bet Norvēģijā tos turpina medīt. Neskatoties uz to, polāro iemītnieku tikšanās ar balto lāci nav retums. Zvēru pievelk nometne kā siltuma avots, kur var arī pamieloties ar ēdienu atliekām. Polārpētnieki stāstīja, ka neilgi pirms mūsu grupas ierašanās starp divām teltīm nometnē iemitinājās lāču māte ar mazuli. Ilgi nevarēja viņu aizdabūt prom, no suņiem tā atgaiņājās ar ķepu kā no uzmācīgiem knišļiem. Bet stacijā gaidīja lidmašīnu, un lāču māte varēja kļūt tai par traucēkli. Tāpēc nelūgto viešņu izdevās burtiski „izstumt” aiz stacijas robežām ar kravas mašīnas „Ural” palīdzību. Tikai pēc dažām dienām polārpētnieki uzzināja par lāču mātes stūrgalvības iemeslu, kad atrada saplosītu lācēna ķermeni. Izrādījās, ka lācene centās paslēpt lācēnu no pieauguša lāča, kurš neatteiktos savu ēstgribu apmierināt ar lācēnu, kas viņam arī izdevās.

Ekspedīcija uz Ziemeļpolu3

Atmiņā palika robežapsardzības posteņa Golomjannaja apmeklējums. Svaigi izbūvēts, tas pārsteidz ar visām ērtībām, ir pat ziemas dārzs. Protams, posteņa uzdevums – ne jau ķert robežpārkāpējus, - tos uz šejieni ne ar kādiem labumiem nepievilināsi. Tas ir atgādinājums tam, ka galējie Ziemeļi ir Krievijas interešu teritorija. Uz Ziemeļu Zemes atrodas arī vienīgais kaps aiz polārā loka. Šeit, izpildot viņa vēlēšanos, apbedīts Arktikas pētnieks un Severnaja Zemļa arhipelāga pirmatklājējs Georgijs Aleksejevičs Ušakovs (pēdējais nozīmīgs mūsdienu ģeogrāfiskais atklājums, ko datē ar 1930.-32. gadu). Grand Credit nevar nepieminēt, ka saskaņā ar leģendu, viena no pirmajām ekspedīcijām, kurā tā piedalījās, ņēma no tirgotājiem kredītu ekspedīcijas sagatavošanai, tiesa, par kredītu norēķinājās nevis ar naudu, bet ar baltā lāča ādām!

Tāds īss, bet iespaidiem bagāts bija mūsu planētas Ziemeļpola atklājums. Starp citu, polārās stacijas apmeklētāju žurnālā līdz šim nebija neviena Latvijas pilsoņa, tā kā arī šo sasniegumu var ierakstīt Latvijas kontā.


Raksta autors: Pavels Kirilovs
Laikraksts "Čas". 2010.

Uz augšu